Petras Geniušas un Klaipēdas kamerorķestris

Pianistam Petram Geniušam skatuve nekad nav bijusi vieta tikai tam, lai atskaņotu to, kas uzrakstīts partitūrā – tā ir telpa meklējumiem, riskam un ikreiz jaunai, dzīvai tikšanās reizei ar mūziku. Vienu vakaru viņš var ienirt ģēnija W. A. Mocarta mūzikas dzidrumā, citu – improvizēt un apvienot skaņu ar teātri, vai doties visnegaidītākajās radošajās tikšanās. Spēja katru skaņdarbu atklāt no jauna un pastāvīgi meklēt citas mūzikas perspektīvas ir kļuvusi par vienu no spilgtākajām šī Lietuvas Nacionālās kultūras un mākslas prēmijas laureāta radošās personības iezīmēm.

Šoreiz kopā ar Klaipēdas kamerorķestri un koncertmeistaru Ati Banku pianists piedāvās programmu, kurā atklāsies dažādas klavieru un orķestra dialoga formas. Mocarta „Koncertā klavierēm Nr. 12 A-dur“ satiekas klasiskā elegance, dzidrums un smalka kameriska saruna. L. van Bēthovena „Septītajā simfonijā“, stīgu orķestra versijā, pulsē nerimstoša ritmiska enerģija, kuras dēļ Rihards Vāgners šo darbu nosauca par „dejas apoteozi“*. Tikmēr Henrika Gurecka „Koncerts klavierēm un stīgām Nr. 40“ pārceļ uz 20. gadsimtu, kurā savijas intensitāte, meditācija un savdabīgs laika plūdums.

* Dejas apoteoze (cēlies no grieķu apotheōsis – dievišķošana) – tā ir svinīga, grandioza un slavinoša izrādes vai svētku koncerta noslēguma daļa. Horeogrāfijā tā iezīmē vislielāko emocionālo pacēlumu, kura laikā visi dejotāji apvienojas fināla, tehniski sarežģītā un vizuāli iespaidīgā akordā.